No rīta ilgi gūglēju, ko gan ārzemniekam darīt tādā gadījumā kā manējais, un turklāt vēl bez apdrošināšanas. Mana kautrīguma un trauksmainības dēļ man vienmēr ir problēma, ja nav gatavas receptes, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā. Atradu universālu īso numuru nesteidzamai medicīniskajai palīdzībai Skotijā — 111. Izrādījās, ka Skotijā sociālisma idejas tradicionāli ir spēcīgākas nekā citās Apvienotās Karalistes daļās. (Kas, starp citu, ietekmēja Benksa daiļradi, kuru es jau minēju iepriekš). Tā, šo numuru uztur valsts, nevis privātās klīnikas un struktūras, kā tas ir citviet UK. Rezultātā tas ir droši pieejams jebkurā ārpusdarba laikā jebkurā Skotijas daļā, vismaz teorijā.
Diemžēl no mana Latvijas numura tur sazvanīt nevarēja. Garo numuru vai mājaslapu, lai kā arī censtos, atrast nespēju. Lūk, jums arī sociālisms. Bezmaksas, vispārējs, bet ar efektivitāti un pārdomātību — vāks. Galu galā nospļāvos un truli nolēmu no rīta aizbraukt uz tuvāko slimnīcu ar nosaukumu Royal Infirmary, par laimi, tas bija salīdzinoši netālu, lai arī ar autobusu.
Slimnīcā devos iekšā pa taisno pa centrālo ieeju. Tur uzreiz gribēju ķert vērsi pie ragiem un pateicu, ka neesmu UK pilsonis, bet man atbildēja, ka tam vispār nav nozīmes. Šādu jaunumu iedrošināts, devos, kur man norādīja — uz traumpunktu. Buržuju valodā to sauc par minor injury unit, atrodas blakus ātrajiem. Tur no manis izvilināja visas detaļas no dokumentiem, adresi un kontaktus ārkārtas gadījumiem. Es nez kāpēc izmuldējos par tēti, lai gan viņš pat angliski lāgā nerunā. Nākamreiz būšu loģiskāks. Ļoti pieklājīgi (kā jau viss Skotijā) mani apstrādāja viena tante un lika gaidīt speciālā zālē blakus viņas būdiņai. Apvaicājās, vai man ir EHIC — kartīte, kas ļauj vienas ES valsts pilsonim saņemt palīdzību citā. Kartīti pirms aizbraukšanas es tā arī nevarēju atrast. Par laimi, tas procesam nekādi netraucēja.
Slimnīcā man viss šķita ļoti tīrs un akurāts, taču daudzi cilvēki acīmredzami gaidīja jau ļoti ilgi. Pasaciņu sabiedēts, es jau gaidīju, ka nosēdēšu te vismaz kādas stundas trīs. Bet, acīmredzot, mans traumas apraksts bija diezgan augstu steidzamības sarakstā, jo pie ārsta es tiku daudz ātrāk par daudziem, kas zālē sēdēja vēl pirms manis. Kamēr gaidīju, parunājos ar kādu meiteni, kura bija gājusi no jogas nodarbības un nokritusi, izsitusi pusi zoba un savainojusi pirkstu. Joga bīstame!
Ārste izrādījās jauna meitene-praktikante, toties viņas angļu valoda bija ļoti saprotama. Teica, ka pakonsultēsies ar kolēģi par rentgenu. Biju dzirdējis runas par to, cik bieži ārsti netaisa vajadzīgos izmeklējumus, ja pats nepalūdz. Mēģināju paskaidrot, ka baidos no meniska bojājuma. Šo vārdu es nezināju, bet viņa palūdza pateikt manā dzimtajā valodā, un izrādījās, ka vārds taču ir latīņu — meniscus. Manas bažas tika ņemtas vērā, un mani aizsūtīja uz rentgenu.
Rentgenu man taisīja indietis. Parasti cilvēki domā, ka, ja tumšādainais, vai indietis, vai sieviete, tad jau asistents, bet ārsts ir kaut kur tepat. Es tādu kļūdu nepieļāvu, bet arī pateikt «paldies, dakter» aizmirsu, lai viņš saprastu, ka es sajēdzu. Akcents viņam bija pasmags, bet ko tur daudz no rentgenologa vajag, pareizi apgulties, un viss.
Rezultātus un atkārtoto pieņemšanu gaidīju minūtes 20-30, aptuveni tikpat, cik pirmo reizi. Šoreiz tiku pie ruda vīrieša, pēc izloksnes — skota, kādi nu viņi dažreiz mēdz būt. Šo saprast bija nedaudz grūtāk, bet vēl iespējams. Viņš man paziņoja, ka bojājumus rentgenā neredz, un man vienkārši ir knee spree.
Kas tas tāds ir — velns viņu zina. Droši vien sadzīvē mēs to saucam par «sastieptu saiti». Kā jau minēju iepriekš, šādas parādības nemaz nav, vismaz tā es sapratu, pavirši papētot jautājumu.
Jebkurā gadījumā tas mani baigi uzmundrināja. Es uzjautāju, vai man nevajag kādus celi atbalstošus pārsējus vai citas konstrukcijas. Dakteris ļoti uzstājīgi atbildēja: nē, citādi muskuļi atrofēsies, un dzīs ilgāk. Vari saliekt kāju? Vari, praktiski pilnībā, tātad vajag locīt un staigāt. Pēc manis nepateiksi, man taču ir puncis, bet staigāt esmu meistars. Es, iepriecināts, saku: esmu tūrists, tikai to vien daru kā staigāju. Kur tad ir robeža? Klausies savu organismu, viņš saka.
Bet kā lai te klausās? Kad gāju skolā, mēs pildījām psiholoģisko testu, kur vajadzēja sarindot savas dabas iezīmes, un tās iezīmes, kas tev šķiet pievilcīgas un labvēlīgas.
Vairs neatceros, kas tur bija tālāk, atceros tikai, ka man viena no pirmajām bija «aizrautība». Kā noprotat, nākamās trīs nedēļas es soļoju pa divdesmit kilometriem katru dienu. Pat tad, kad celis sāka protestēt pret tādu apiešanos, ne pārāk pievērsu uzmanību, pārāk stipri gribējās kustēties un skatīt pasauli.
Vēl es pajautāju, vai pēc atbraukšanas ir vērts uztaisīt MR, uz ko dakteris atbildēja, ka tas jau ir jālemj manam vietējam ārstam.
Kā redzat, mana vizīte slimnīcā izrādījās diezgan auglīga, un nemaz ne tik ilga, kā gaidīts. Mani tiešām ne pārāk rūpīgi apskatīja vai ārstēja, par ko bieži sūdzas Miglainās Albionas iemītnieki. Saprast, vai tā ir sistēmas problēma, vai vienkārši mans gadījums bija sīkums, ir pagrūti.
Kas gan bija pavisam kruti — maksa par ārstēšanu. Lieta tāda, ka pēc ES likumiem jums jebkurā citā ES valstī ir tiesības uz tieši tādu pašu medicīnisko palīdzību kā šīs valsts pilsoņiem. Skotijā mani ir jāārstē kā skotu. Pēc tam gan izrakstīs rēķinu Latvijai, bet jums par to galva nav jālauza, maksā valsts. Izmantojot to, daži biedri no tādām nabadzīgām valstīm kā mūsējā laužas uz medicīnas tūrismu uz Lielbritānijas rēķina. Kvalitāte salīdzinoši augsta, bet jāmaksā nav. Tā sanāca arī manā gadījumā — nesamaksāju ne pensu. Taču vienmēr ir vērts šādas lietas noskaidrot iepriekš (ko es, starp citu, neizdarīju). Nav jāmaksā valsts klīnikā vai tad, ja ir līgums ar valsti. Piemēram, viens draugs stāstīja, ka reiz nokļuvis slimnīcā Skotijā (viņš tur dzīvo). Pēc stundas pie viņa jau ieradās advokāts un pabrīdināja: vecīt, tev nav ģimenes ārsta (GP), un tāpēc tu maksāsi no savas kabatas. Mans draugs ātri vien izrakstījās, ieviesa ģimenes ārstu, un apgūlās atpakaļ. Vēlāk viņam parādīja rēķinu par ārstēšanu: vairāk nekā 6000 mārciņu! Uzmanība pret detaļām, uzbāzība, neatlaidība un liekas kautrības trūkums atnesīs jums panākumus. Īpaši finansiālus.
Priecīgs es papusdienoju slimnīcas ēdnīcā, devos uz autobusa pieturu. Tur kā reiz pienāca laiks plānotajam sazvānam ar klientu par darbu. Es to novadīju, kārtējo reizi par visiem 100% jūtoties kā digitālais klejotājs. No pieturas zvanīt nav kruti, nu bet esmu atvaļinājumā un man tas nemaz nav jādara, vienkārši labas gribas žests.
Atlikušo dienas daļu es nolēmu veltīt tam, lai pastaigātos pa marķētu maršrutu, kuru man kā reiz ieteica klients. Tas saucas Water Of Leith Walkway, un tā foto jūs redzēsiet nākamajā daļā.